Par ozonu un joniemPar ozonu un joniem
Ozona iekārtasOzona iekārtas
JonizatoriJonizatori
SistēmasSistēmas
PakalpojumiPakalpojumi
RisinājumiRisinājumi
PētījumiPētījumi
KontaktiKontakti
LVLV
RURU
ENEN
Domā zaļi
Ozona izmantošana
Informācija par ozonu
Ozona mērīšana
Informācija par joniem
Prezentācijas

PAR OZONU

Ozons ir bezkrāsaina (augstās koncentrācijās - vāji zilgana), ūdenī šķīstoša gāze ar asu, specifisku smaržu , kas atmosfērā var veidoties zibens laikā, kā arī Saules ultravioletā starojuma iedarbībā, bet uz zemes - no foto ķīmiskām reakcijām, UV sterilizācijas lampām un augsta elektriskā sprieguma izlādes aparātiem. Ozons ir skābekļa alotropā modifikācija un rodas no tā, ja tiek pievadīta enerģija (ozonu iegūst īpašās ierīcēs — ozonatoros). Tas ir spēcīgs oksidētājs un dezinfekcijas līdzeklis, kas ātri sadalās par divu atomu skābekli (O2), reaģējot ar noteiktām organiskām vielām vai mikroorganismiem. Ozona smarža ir līdzīga tai, kādu var sajust kopēšanas telpās, intensīvas satiksmes metro stacijās, kā arī ārā tūlīt pēc negaisa. Katra ozona molekula sastāv no trīs skābekļa atomiem, un tās ķīmiskais apzīmējums ir O3. Ozona molekulas ir ķīmiski ļoti aktīvas un to dzīves laiks nepārsniedz 20 minūtes.

Ozonam stipri izteikta anti-baktericīda iedarbība, tādēļ to plaši izmanto gaisa, pārtikas, ūdens atsvaidzināšanā un attīrīšanā. Jau sen novērota ozona pozitīvā ietekme uz cilvēku veselību. Ozonu izmanto visur – dzīvoklī, darba telpās, iestādēs, pārtikas produktu uzglabašanā, lauksaimniecībā, rūpniecībā, vides tehnoloģijās, ūdens attīrīšanā u.c.

Ozona spēcīgās antibakteriālās īpašības ir daļēji saistītas ar tā oksidēšanās - reducēšanās potenciālu (2,07 V), kas ir lielāks, kā hlora oksidēšanās - reducēšanās potenciāls (1,36 V). Ozonam ir daudz vairāk priekšrocību nekā hloram vai citiem antibaktericīdiem. Ozons iznīcina mikroorganismus nekavējoties un efektīvi, neatstājot kaitīgas nogulsnes apstrādātajā vidē. Tādēļ, ozons ir drošāks un dabai draudzīgāks nekā citi antibaktericīdi.

OZONA IEDARBĪBA

Ozonam saskaroties ar organiskām vielām, piemēram, pelējuma sēnīti, vīrusiem, baktērijām vai bekterofāgu, tas sadalās, un brīvie, īpaši aktīvie skābekļa atomi reaģē ar šūnas membrānu. Sākumā ozons iedarbojas uz baktērijas membrānas glikoproteīniem, glikolipīdiem un noteiktām aminoskābēm, piemēram, triptofānu. Tas iedarbojas arī uz sulfhidrātu grupām un atsevišķiem enzīmiem, izjaucot normālo šūnas darbību. Baktērijas tiek ātri nonāvētas, ko bieži saista ar izmaiņām šūnas apvalka (membrānas) caurlaidībā. Ja ozons saskaras ar gaistošajiem organiskajiem savienojumiem (GOS – oglekli saturoša ķīmisko vielu grupa, kuri var būt gan cilvēku radīti, gan dabīgi) vai aromātu (smaku), aktīvais skābekļa atoms reaģē ar savienojumiem, oksidējot tos par mazāk kaitīgām vielām bez smaržas. Ar katru notiekošo reakciju esošais ozona daudzums pastāvīgi samazinās, līdz viss ozons ir sairis līdz sākotnēji normālajai divatomu skābekļa molekulai, tādejādi tā ir droša un videi draudzīga viela bez kaitīgiem pārpalikumiem.

ozona iedarbība uz baktēriju

OZONA SLĀNIS

Augstu atmosfērā ozons absorbē Saules ultravioleto starojumu, kas lielās dozās ir kaitīgs visam dzīvajam uz Zemes. Bez ozona slāņa ap Zemi dzīvība uz mūsu planētas būtu grūti iedomājama. 90% no ozona, kas ir Zemes atmosfērā, atrodas slānī 10-30 km augstumā virs zemes. Šis slānis ir biezāks ekvatora rajonā un plānāks polu galos. Ozons rodas, Saules ultravioletajam (UV) starojumam jonizējot skābekļa molekulu, kas sadalās skābekļa atomos, kuri apvienojas ar blakus esošām skābekļa molekulām, veidojot ozonu. Ozona molekula ir nepastāvīga, 5-20 minūšu laikā tā sabrūk par skābekļa molekulu un skābekļa atomu, kurš var savienoties ar otru tādu pašu atomu un veidot atpakaļ skābekļa molekulu. Līdzsvars starp skābekļa – ozona molekulām ozona slānī ir dinamisks un relatīvi konstants (atkarībā no Saules starojuma intensitātes) – ozona molekulas visu laiku rodas un atkal sabrūk. Ozona molekulu sabrukšanu veicina arī dažas fluoru, hloru, sēru un slāpekli saturošas gāzes, ja tās nonāk tik augstu atmosfērā. Zemes polu rajonus vairākus mēnešus gadā neapspīd saule, tādēļ ozons tur praktiski nerodas vairākus mēnešus un veidojas pat caurumi ozona slānī. Taču šie caurumi var veidoties arī citās vietās, piemēram, kur uz Zemes noris aktīva industriālā darbība, kur Zemes seismiskā aktivitāte palielināta un gaisā izplūst sēru un ūdeņradi saturošas gāzes no zemes dzīlēm. Arī virs Latvijas ziemā, kad Saule spīd mazāk, ozona slānis ir plānāks, bet vasarās tas atkal sasniedz normālu biezumu.

Ozona molekulu sabrukšanu veicina dažādas ķīmiskās vielas (gāzes), piemēram, daži hlora un fluora savienojumi, arī metāns un slāpekļa peroksīds. Lielākā tiesa no šiem savienojumiem ir cilvēka radīti, un, attīstoties industrializācijai, arvien vairāk tiek izsviesti atmosfērā, kur nesadalās, bet brīvi sasniedz stratosfēru un aktīvi reaģē ar ozona molekulām, tādejādi paātrinot ozona slāņa sabrukšanu.

Ozona slāņa biezumu mēra Dobsona vienībās – ozona koncentrācija visā stratosfēras slāņa biezumā reducē uz ozona molekulu koncentrāciju plānā slānī (0.01 mm) pie Zemes virsmas uz 1 kvadrātmetru, un 300 Dobsona vienības nozīmē normālu (standarta) ozona slāņa biezumu, respektīvi, tas vidēji ir 3mm biezs.